Izlasīju rakstu par Rundāles novadu avīzes «Bauskas Dzīve» 13. maija numurā, kārtējo reizi  apstiprinās, ka ne vienmēr mēs esam apmierināti ar tiem ļaudīm, par kuriem mums ir jābalso.

Vai pēc trīs rājienu saņemšanas darbinieks ir jāatlaiž? Kad drīkst izteikt piezīmi, bet kad rājienu? Šie un līdzīgi jautājumi nereti tiek uzdoti LDDK Zemgales reģiona konsultāciju centra ekspertiem. Darba likumā noteikts, ka par darba kārtības vai darba līguma pārkāpumiem darba devējs var piemērot disciplinārsodu – piezīmi vai rājienu, taču tas sīkāk neregulē, kuros gadījumos darbinieks drīkstētu tikt cauri ar piezīmi un kuros būtu jāizsaka rājiens, kā arī neskaidro, kurš no abiem sodiem ir smagāks. Šāds izvērtējums atstāts darba devēja ziņā.

Var saprast cilvēku bažas pargaidāmo pāreju uz eiro. Īpaši vecākā paaudze ir saskārusies ar naudas reformām kara un padomju laikā, pēc kurām dzīves līmenis ne tikai neuzlabojās vai nemainījās, bet pat pasliktinājās.

Katru vakaru mūs televīzijā uzrunā otreizējais „nācijas glābējs” Einārs Repše, pielīdzinot mūsdienu Latviju aizpagājušā gadsimta baronlaikiem. Tiesa, ka interesanti sanāk, ka „barons” Repše aicina cīnīties ar baroniem. Tas, manuprāt,  būtu apmēram tā, ja  zaglis kliegtu: „Ķeriet zagli!” E.Repše, protams ir pārliecināts, ka latvieši uzķersies uz kārtējās labējo makšķeres un iebalsos viņu Saeimā. Diemžēl, tā var kļūt par realitāti, jo daudziem mūsu vēlētājiem ir ļoti īsa atmiņa.

Joprojām aktuāls ir jautājums, kas notiks ar tiem ielu posmiem, kas atrodas ārpus norobežojuma. Kas un kā tos apsaimniekos? Komentējot Zigmunda Bogdanoviča argumentus ielu norobežošanai, gribētu piebilst, ka ielām ir noteikts statuss un funkcijas, un tā nav vieta, kur būtu jāspēlējas bērniem. Citādi varētu ar paceļamajām barjerām aprīkot visas Iecavas ielas, lai visi bērni būtu drošībā.

Mani bieži kaitina situācijas, kad politiķi lieto jēdzienus, samaisot tos lielā putrā, skan skaļi vārdi, bet jēgas bieži vien nav vai tā ir pavisam cita. Šoreiz gribas parunāt par to, kas ir patriots.

Sarunās pamatā tiek lietots tikai viens šī vārda skaidrojums – cīnītājs par savas dzimtenes vai tautas brīvību. Apmēram tā. Tiesa, viedokļi par to, kurš šajā gadījumā ir patriots un kurš nav, ir ļoti svārstīgi. Piemēram, nacionālie partizāni mežos, kas slēpās no padomju varas, ir patrioti, bet sarkanie partizāni, kas cīnījās pret Vācijas nacistisko armiju, neesot patrioti. Turklāt, ja mūsdienās paskatāmies uz Palestīnas, Irākas un Afganistānas neatkarības cīnītājiem, tad vispār rodas neizpratne – tos nezin kāpēc sauc nevis par patriotiem, bet gan teroristiem. Apkopojot iznāk, ka ideja ir vienkārša – ja cīnies par savas valsts brīvību, tad esi patriots, ja par citas, tad terorists. Loģikas nekādas, toties no politiskā viedokļa izcila ideja.

Pēdējā Saeimas plenārsēdē pirms pašiem Līgo svētkiem Saeimā tika sarīkota izrāde, pareizāk sakot – tās pēdējais cēliens, kas tika paslēpts zem nevainīga nosaukuma “Par Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanu”.

Brīdī, kad visa Eiropa un pasaule diskutē un ar bažām seko līdzi notikumu attīstībai eirozonā, Latvijā valda Ziemassvētku miers un klusums. Mūsu valdošā koalīcija ar premjeru un finanšu ministru vadībā nemainīgi un ar stingru roku tur kursu tā, lai 2014. gadā Latvija, neņemot vērā sabiedrības viedokli, pievienotos šai šobrīd brūkošajai monetārajai savienībai. 

Nesen darba pienākumus pildīju Bauskas novada Gailīšu pagasta Uzvaras vidusskolā. Tur kopā ar kolēģi veidojām publikāciju par šī gada topošajiem absolventiem.